Ar Latvijas U-18 hokeja izlases uzvaru pagājušo svētdien noslēdzas pasaules čempionāts jauniešiem 1. divīzijā A grupā. Viens no zelta komandas treneriem bija mūsu pašu hokeja skolas „Rīga” treneris – Juris Ozols, kurš pastāstīja par Latvijas U-18 izlases gaitām turnīrā, kā arī iezīmēja jaunatnes hokeja nākotnes tendences.

– Kas Tev visvairāk ir palicis atmiņā no pasaules čempionāta?
– Visvairāk ir palicis atmiņā nemitīgs darbs. Kā no rīta celies, tā tikai vēlu naktī ej gulēt. Analizējām, pētījām pretiniekus, skatījām video, var teikt, ka brīvā laika vispār nebija. Galvenais iespaids, protams, iekļūšana elitē. Lieliska dzimšanas dienas dāvana – 6. aprīlī, tieši spēlē pret Dāniju. Labāku nevar vēlēties. Palikusi atmiņā čaļu pašatdeve katrā spēlē, gribēšana saprast un domāt līdzi. Viss bija uz maksimumu. To arī parādīja rezultāts.

– Šosezon esi bijis kopā ar U-18 izlasi, ir bijuši vairāki pasākumi. Kā puiši ir auguši šīs sezonas laikā?
– Varēja redzēt, ka puiši kļuvuši nedaudz nobriedušāki, bet tāpat viņi vēl ir jauni. Tās kļūdas vēl ir daudz. Viņiem tas ir vēl tikai sākums, pirmais nopietnais ieraksts hokeja CV.

– Kas bija pamatā izvēloties šo sastāvu dalībai pasaules čempionātā?
Teikšu, ka tā bija Oļega (Sorokina) māksla izvēlēties tos pareizos spēlētājus, konsultējoties ar pārējiem treneriem. Es uzskatu, ka mēs nekļūdījāmies ar izvēli, un no Oļega puses daži lēmumi bija tieši mērķī. Savā starpā runājot, tiešām tie bija pareizi lēmumi, viss sanāca.

– Čempionātā bijām otrā jaunākā komanda, ar deviņiem 2001. un vienu 2002. gadā dzimušo hokejistu sastāvā.
– Šādā līmenī spēlējot pret gadu vecākiem, ir ļoti grūti. Slovēņiem arī bija jauna komanda.

– Mēs kā mājinieki tīri teorētiski bijām vieni no favorītiem šajā čempionātā, kaut realitātē katra spēle bija kā uz nažiem. Vari paraksturot tās?
– Mēs neuzskatījām sevi par favorītiem, vienkārši gājām uz katru spēli kā uz izšķirošo un sitāmies. Galvenie favorīti noteikti bija vācieši, un visi to zināja, viņiem bija tika četri. 2001. gadā dzimuši hokejisti. Realitātē visas bija pilnīgi vienādas komandas. Pirmo spēli ar Slovēniju var norakstīt uz satraukumu – pirmā spēle, „Arēna Rīga”. Spēle ar Norvēģiju divus periodus bija laba, trešajā sākās problēmas. Kopsummā man pirmie divi periodi patika. Ar vāciešiem? Viņi bija individuāli meistarīgāki un tehniskāki. Savukārt mēs viņus paņēmām ar gribasspēku, ar komandas spēli, taktiku. Ne ar meistarību. Treneri nebija uz laukuma, spēlētāji bija uz laukuma, un viņi izdarīja to, ko no viņiem mēs (treneri) prasījām. Ar dāņiem bija jau grūtāk, tieši psiholoģiski. To uzvaru ļoti vajadzēja. Cepuri nost čaļu priekšā, ka viņi tika galā ar šo psiholoģisko spiedienu un vinnēja to spēli. Šosezon ar dāņiem bijām tikušies vairākas reizes, tāpēc bija grūti ar kaut ko pārsteigt. Spēle ar Kazahstānu parādīja, ka hokejs atslābināšanos nepiedod. Nebija tā spēle tāda, kādu mēs gribējām. Pirmajā periodā vajadzēja visu nokārtot, kad vairākkārt bijām vairākumā. Šķiet, ka tas ko mēs gribējām no puišiem, šajā vecumā, viņiem bija nedaudz par sarežģītu. Vajadzēja darīt vienkāršāk un rezultāts būtu labāks. Tāpat to spēli uzvarējām.

– Pēc turnīra tabulas viedokļa, spēle ar Vāciju bija pati svarīgākā čempionātā.
– Mačā ar vāciešiem lielu lomu spēlēja nianses. Uzstādījums bija jau no pirmās maiņas neļaut viņiem izpaust savu meistarību. Daļēji sanāca, daļēji nesanāca. Beigās rezultāts pozitīvs, tātad viss kārtībā. Mēs bijām mobilizējušais šai spēlei vairāk kā 200%. Spēlējām kā play-off, uz dzīvību un nāvi. Vinnējām šo spēli ar pašatdevi un cīņassparu. Domāju, ka tas arī izšķīra šīs spēles likteni.

– Vai Herberts Vasiļjevs, kā Vācijas hokeja eksperts daudz palīdzēja izskost šo Vācijas U18 izlases spēli?
– Jā, video analīzē pētījām, kā un ko labāk darīt. Līdz trijiem naktī skatījāmies video. Iepriekš ar viņiem nebijām spēlējuši, jo Vācija pārbaudes spēles aizvadīja ar elites komandām. Spēļu video ieraksti mums bija, labi, ka tas darbs atmaksājās.

– Kā Tu redzi komandas nākamā gada perspektīvas pasaules čempionātā?
– Es domāju, ka mēs reāli varētu pārsteigt, vajadzētu pārsteigt. Ja mēs strādāsim pareizā virzienā, un, ja čaļiem tiks ielikti pareizi pamati klubos, es domāju, ka rezultātam ir jābūt. Ja no šī brīža līdz nākamā gada pasaules čempionātam viss tiks darīts pareizi – astotniekam ir jābūt un varbūt pat augstāk! Ar tādu nosacījumu, ka viss tiks darīts pareizi.

– Cik nozīmīgs šis U-18 izlases panākums ir Latvijas hokejam, ņemot vērā esošo hokeja sistēmu?
– Šis panākums ir nozīmīgs mums visiem, treneriem, spēlētājiem, LHF. Spriežot pēc tā ko es zinu par jaunākiem gadiem (2001., 2002., 2003., 2004.), es uzskatu, ka mums ir labas perspektīvas vēl vismaz četrus gadus spēlēt elitē. Gatavojoties Pēterburgas čempionātā – tas ir īsts rūdījums. Tur tādas komandas pretī nāk! Lielisks piemērs Andreja Ignatoviča HS „RĪGA 2003”. Komanda gada laikā ir ievērojami pielikusi gan fiziskā ziņā, gan meistarībā, vinnēja pārspēles turnīru un nākamsezon spēlēs Pēterburgas čempionāta augstākajā grupā. Domāju, ka izlases kontekstā 2003. gadi ir spēcīgi. Es uzskatu, ka tas komandas modelis, kad pārsvarā visi labākie spēlē kopā, strādā. Tāds bija gan 1997., 1998. un arī 1999. gadam.

– Vai U18 izlase ir pārņēmusi arī Boba Hārtlija lielās izlases spēles sistēmu?
– Esam daudz ko pārņēmuši, nianses, taktikas utt. Tajā pašā laikā, mums vienmēr ir bijis savs Latvijas hokeja rokraksts. Tas viss strādā. Mēs neesam ne somi, ne zviedri, ne amerikāņi.

– Vai tā ir tiesa, lai maldinātu pretiniekus, Latvijas U-18 izlase sezonas laikā spēlēja pēc citas taktikas nekā pasaules čempionātā?
– Tā kā mēs spēlējām pasaules čempionātā, nespēlējām nevienā pārbaudes turnīrā. Tas bija apzināti, lai sajauktu pretiniekiem kārtis. Kaut gan var jaukt cik gribi, čempionātā tāpat viss ir redzams. Kā jau minēju, pašatdeve, taktiskās viltības un rezultāts ir tāds, kādu mēs visi gaidījām.

– Pastāsti, kā starp treneriem sadalījāt pienākumus?
– Lielā mērā tas bija kopīgs darbs un Oļega lēmumi pareizā brīdī. Gan par sastāvu, gan par taktiku, vairākums, mazākums – tas viss darbs notika kopīgi. Piemēram, spēlē pret Kazahstānu mūsu otrais gols. Viss sākās no hibrīda pārmetiena, kas tajā spēlē bija konkrēts uzdevums. Jāmet pāri visām zonām un jāskrien, jo kazahi stāv vidējā zonā un visu nosedz. Lūk, no tā izveidojās gols.

– Daudzi spēlētāji pirmo reizi spēlēja uz plašā „Arēna Rīga” ledus, cik viegli vai grūti bija adaptēties?
– Pirms čempionāta Ventspilī uz lielā laukuma aizvadījām divas pārbaudes spēles ar Krievijas U-17 izlasi. Ar specklasēm braucam uz Pēterburgu, tur ir lielie laukumi. Latvijā tādi ir tikai Arēna un Ventspils. Protams, ir starpība. Tomēr apstākļi visiem bija vienādi.

– Jānis Voris tika atzīts par čempionāta labāko vārtsargu. Vari paraksturot mūsu abus vārtsargu sniegumu šajā turnīrā?
– Artūrs Šilovs labi nospēlēja pirmo spēli ar Slovēniju, gan pēdējo ar kazahiem. Tikai pateicoties viņam, mēs to spēli uzvarējām. Savukārt Vori jau laicīgi gatavojām spēlei ar Vāciju, kur viņš parādīja sevi kā īstu komandas līderi. Kopumā abi vārtsargi rādīja augstvērtīgu sniegumu un neskaitāmas reizes glāba komandu no 100% vārtu zaudējumiem.

– Runājot nākamās sezonas kontekstā, HS „RĪGA” ir uzsākusi projektu ar mērķi, izvedot konkurētspējīgu tieši junioru vecuma hokeja komandu ar augstu profesionālismu, kas startēs Latvijas Virslīgā.
– Gribētos, lai šīs projekts sanāk. Lai nav tā ka, mēs atgriežamies tur, kur jau esam bijuši. Čaļi aizbrauc prom, pēc tam īsi pirms pasaules čempionāta viņus savāc, viens tāds, otrs – šitāds. Mana pārliecība ir, ka čaļiem līdz U-18 vecumam ir jāspēlē Latvijā. Ja spēlētājs negatavs aizbrauc, piemēram, uz ASV junioru līgu, skaidrs, ka viņš nevienam tur nav vajadzīgs. Mūsu pašu audzēknis, Eduards Tralmaks, ir tāds kā veiksmes stāsts, kurš 14 gados bija devies uz ASV un šobrīd veiksmīgi studē koledžā. Es uzskatu, ka tas viens gads līdz U-18 vecumam vēl ir jāpavada Latvijā. Es zinu, kā mēs strādājam un ne velti šogad vesela virkne HS „RĪGA” čaļu spēlēja U-18 izlasē. Es domāju, ka arī nākamgad tur ir jābūt visam kārtībā.

Pēc U-18 pasaules čempionāta jau var sākt domāt. Ir MHL, ir ASV, Zviedrija, citas līgas, grib mācīties Latvijā – ir virslīga. Pasaules čempionātu Rīgā apmeklēja daudz NHL skautu, nākamgad elitē jau būs stipri vairāk. Un tā ir lieliska skatuve, lai parādītu sevi. Sagatavoties zemākās ASV junioru līgās ir ļoti grūti. Vai 17 gados ir lietderīgi braukt uz junioru līgu? Man šķiet, ka nē. Ir piemēri, kas ir aizbraukuši un nekas nav sanācis. Atbrauc mājās vēl sliktāks.

Mūsu nākamās sezonas HS „RĪGA” projekts virslīgā ir labs variants, kā mērķtiecīgi un efektīvi sagatavotos U-18 pasaules čempionātam. Es zinu, ko mēs varam iedot. Hokejisti būs spiesti spēlēt gudrāku un fiziskāku hokeju.

Čempionāta laikā HS „RĪGA” komanda Prāgā piedalījās „Jana Mareka” piemiņas turnīrā. Vai izdevās pasekot viņu gaitām?
– Norādījumu nedevu (smejas), bet, protams, sekoju kā puišiem sokas turnīrā. Čaļi malači! Cik saprotu, zilās formas un sapulce lika par sevi manīt, tas nākamās sezonas kontekstā. Labas atsauksmes no treneriem, labi sevi parādījuši 2002. gadā dzimušie puiši, abi vārtsargi.

– Gatavojoties jaunajai hokeja sezonai, HS „RĪGA” aprīlī vēl paredzēta dalība „Riga Cup” turnīrā. Kas plānojas pēc tam?
– no 16. aprīļa sāksies atklātie treniņi – spēlētāju atlase („SHOWCASE”). Atlase būs atvērta jebkuram junioru vecuma hokejistam, kurš gribēs izmēģināt spēkus iekļūts HS „RĪGA” sastāvā.